„..tauta uztraucās, kad pēkšņi Daugavas ūdeņos no mazas kanu laiviņas iekūleņoja kāds elegants pārītis. Kavalieris šoreiz likās nemaz neuztraucās par savas partneres likteni un glābšanas procesu atstāja kādam zvejniekam, kas turpat netālu spiningoja savā laivā. Arī še viss izrādījās jau iepriekš norunāts, un pirmās Baltijas peldēšanas biedrības trenerim Rotam nebija grūts uzdevums izvilkt no ūdens jauno Latvijas rekordisti Karīni Remeša jaunkundzi.” Tā „Jaunāko Ziņu” apskatnieks 1935. gada 9. augusta korespondencē „Ļoti izdevusies peldēšanas propaganda Daugavā” aprakstīja notikumus Rīgā pie Pontontilta, kur sportisti demonstrēja „dažādus peldēšanas veidus, ūdenspolo spēli, slīkoņu glābšanu un lēkšanu no lielākiem augstumiem”.

Ar dienas laikraksta optimismu kontrastē tajos pašos gados grāmatā „Rīga kā Latvijas galvaspilsēta” publicētā raksta „Rīga kā sporta centrs” autora skepse: „..peldēšana neatrada tādu piekrišanu, kādu varēja sagaidīt, ņemot vērā Rīgas un apkārtnes lielo ūdeņu bagātību. 1905. gadā nodibinātā „I Baltijas peldētāju biedrība” nekad nav varējusi uzskaitīt tik kuplu biedru skaitu kā pārējās sporta biedrības. .. Tikai pēdējos gados radusies drusku lielāka rosība sakarā ar Rīgas pilsētas peldētavas izbūvi Balasta dambī.” Tiešām, airēšana, riteņbraukšana, šaušana, svaru celšana un cīņas sports Rīgā bija populārāki sporta veidi par peldēšanu. Burātāji organizēja starptautiskas regates, lai gan ir saglabājušās arī ziņas par kādu peldēšanas maratonu. Tā 1927. gada vasarā K. Grauers un A. Siksna divdesmit kilometru garo attālumu no Balasta dambja Daugavā līdz Ķīšezeram esot veikuši deviņās stundās.

Pilsētā un tās apkārtnē bez Daugavas un lielajiem ezeriem — Juglas, Ķīšezera un abiem Baltezeriem — ir virkne mazo: Gaiļezers, Velnezers, Bābelīte jeb Bābelītis. Jauks priežu mežs, kāpas un ezers, kas ir sens dzirnavu dīķis, atrodams Beberbeķu dabas parkā Babītes pagastā, netālu no Rīgas–Jūrmalas šosejas. Ne visās ūdenskrātuvēs bija un ir iekārtotas peldvietas, tādēļ tām grūti konkurēt ar plašo liedagu, kas ietver Rīgu no jūras puses. Pludmales līnijai sekojošais dzelzceļš liek atpūtniekam izšķirties, kurp braukt peldēties un sauļoties? Tepat cilvēku pārblīvētajos un savulaik tik latviskajos Vecāķos, nūdistu iecienītajā klusajā Lilastē vai elitārajos Dzintaros un Majoros? Vientulības cienītāji var braukt tālāk, līdz Vidzemes vai Kurzemes pirmajiem zvejniekciemiem. Padomju varas plāni attīstīt Vissavienības nozīmes kūrortu Jūrmalu, būvējot elektrisko dzelzceļu līdz pat Engurei, nerealizējās un turp joprojām jābrauc ar auto.

Gan piejūras priežu meži, gan smilšu kāpas ir atrodamas arī Rīgas robežās, kur tās stiepjas desmitiem kilometru gar jūras līci – no tālajiem Rīta Buļļiem pie Lielupes, iepretī Jūrmalai, cauri tikpat kā pamestajiem Vakara Buļļiem līdz Daugavas grīvai un tad no mazapdzīvotās Mangaļsalas līdz Vecāķiem. Tomēr izņemot pēdējos, pilsēta nav parūpējusies nedz par iespēju tur nokļūt ar sabiedrisko transportu, nedz par labiekārtotu pludmali. Cara laikos bufetes un tējnīcas, padomju varas gados — sabiedriskā ēdināšana un mūsdienās bāri un kafejnīcas pieder pie atpūtas rituāla. Tiesa gan, alkohols un peldēšana nav labākā kombinācija, bet „tādu” peldētāju uzraudzībai labā pludmalē ir glābšanas dienests. Par sliktām jeb „mežonīgām” pludmalēm Rīgas Dome neuzņemas atbildību , bet, par spīti tam, vasarā tepat pie Salu tilta var sastapt simtiem cilvēku, kas peldas.

Divdesmito gadu nogalē pilsēta izbūvēja divas bezmaksas un divas maksas peldētavas, tostarp peldošo baseinu Daugavas vidū, kurš bija saistīts ar Pontonu tiltu. Rīdzinieki no jūlija līdz oktobrim varēja apmeklēt peldētavas gan pirmajā klasē – ar ieejas maksu 20 santīmi, gan otrajā klasē – ar četras reizes zemāku ieejas maksu. Daugavā vēl peldētava bija Zvirgzdu salā, Ķīšezerā — pie Zoodārza, bet Pārdaugavā – Māras dīķī un dažā labā citā vietā. Laikabiedri kā to trūkumus atzīmē nepietiekamās platības „gaisa un saules vannām”.

Ķīšezerā tikai trīsdesmito gadu beigās izbūvēja jaunu un lielu peldētavu. Andrejs Johansons savā grāmatā „Rīgas svārki mugurā” atceras, kā „no platām laipām bija iespējams vai nu nokāpt seklumā, vai tieši mesties dzīlē, .. ierīkoja arī slīpu, ar gludu metālu noklātu dēli, pa kuru nošļūkt ezerā. Par ieeju bija jāmaksā, drēbes obligāti jāatstāj ģērbtuvē, turpat – pašauros aizgaldos – jāmaina kostīms. Šīs pārvērtības daudziem nepatika, un tie joprojām kavējās vecajā, brīvajā krastā, kaut no tā vairs bija atlikusi pavisam šaura josla. Drūzma tur bija milzīga – ar netīrību kā nenovēršamu pavadparādību, un man tur vairs negribējās iet.” Turpat dzejnieks atzīst, ka „ezermalas sabiedrība vispār bija raiba: vairums vienkāršu ļaužu, jo tie, kas ieskatīja sevi par „labākiem”, no turienes vairījās — brauca uz Rīgas jūrmalu vai laukiem pat tad, ja citādi dzīvoja Mežaparkā vai tā apkārtnē”.

Var polemizēt ar Johansonu — vai labāk peldēties „viduvējā ezerā (ja vien tur netiek ievadītas kanalizācijas caurules) vai vissmalkākā, gludām plāksnēm izklātā peldbaseinā”, tomēr jāpiekrīt , ka „nekas nespēj aizstāt peldi jūrā, īpaši vētrainā jūrā, jo tā vairs nav pelde, bet pārdzīvojums”. Tiesa gan, mūsdienu tehnoloģijas to visu spēj apvienot vērienīgos ūdens parkos, kur viss ir „mākslīgs” — saule, pludmales smiltis un viļņi. Pēdējie gan mēdz būt tik spēcīgi, ka nepieredzējušam peldētājam jālūkojas pēc glābšanas dienesta ļaužu palīdzības.

Rietumu pasaules sociologi jau sešdesmitajos brīdināja sabiedrību no brīvā laika „briesmām”. Pārejot no sešām darba dienām nedēļā uz piecām, daudziem cilvēkiem radās problēma: ko darīt brīvdienās? It īpaši jauniešiem un jaunajiem pāriem, kuru laiku vēl neaizņem rūpes par mājokli un bērniem. Patērētāju sabiedrību apkalpojošā rūpniecība nevilcinājās ar atbildi – tika radīti tematiskie parki, brīvdienu pilsētas pie jūras, nemaz jau nerunājot par jauniem, pat ekstrēmiem sporta veidiem. To realizācijai tika būvētas speciālas ēkas un tēma „sport& leisure time buildings” regulāri greznoja arhitektūras žurnālu vākus. Atpūtas industrija beidzot ir nonākusi arī līdz mums, pārbaudot, vai esam gatavi saturīgi pavadīt brīvo laiku?

Vai rīdziniekiem patīk ūdens, un vai viņi nebaidās noslīkt? To nevar tik droši apgalvot, jo mūsu „Art Nouveau” metropole, strauji būvējoties 20. gadsimta sākumā, slēgtam peldbaseinam un publisko piršu kompleksam neatrada līdzekļus — atšķirībā no Tallinas, Stokholmas un Helsinkiem. Pilsētniekiem bija jāaprobežojas ar Krēgera pirti Baznīcas ielā, kur divi nelieli baseini — vīriešu un sieviešu pirts nodaļās — priecēja apmeklētājus. Pirmais ir neliels un samērā tumšs, otrs — greznāks ar balkona līmeni un jauku virsgaismu. Padomju vara gan no vecās godības saglabāja tikai ārējo čaulu, jo, būvējot „Rīgas modes” augstceltni, tika likvidēta pirts katlumāja. Tiesa gan, tajos pašos sešdesmitajos gados rīdzinieki saņēma „Daugavas" sporta namu – pirmo pilsētā ar 25 metru garu sešu celiņu peldbaseinu. Ierobežotam lokam cilvēku varēja kalpot daži nelieli baseini – VEF sporta zālē Brīvības ielā, 3. vidusskolā un pirtī „Varavīksne”, Vecrīgā u. c. Pārdesmit gadu vēlāk tika uzbūvēts RPI peldbaseins Ķīpsalā, vēl vienā otrā bagātas organizācijas bērnudārzā parādījās mazs baseins, un tas arī viss.

Mūsdienu Rīgā uz panākumiem dzīvē orientētie rīdzinieki daudz strādā pie savas formas  – skrien un vingro fitnesa centros, sauļojas solārijos, bet vai viņi pietiekami peld, varbūt apmierinās ar dušu un džakuzi vannu? Jauni peldbaseini prasa pārāk daudz privāto investīciju, un tos ceļ, tikai apvienojot ar izklaides un pirts kompleksiem. Rīgā tāds ir „Joker” klubs, Jūrmalā – „Līvu akvaparks”. Pirms dažām desmitgadēm baseins ar jūras ūdeni Jūrmalā bija augstākās padomju nomenklatūras privilēģija, bet šodien tā ir ikdienas izklaide. Tolaik kuriozi šķita arhitektu stāsti par šo pasūtītāju vēlmi pēc slēgtā baseina, kurā peldoties varētu redzēt jūru! Tiesa gan, jūras aukstais ūdens – arī vasarās – ir tas, kas izraisa vēlēšanos pēc peldes kontrolētā vidē. Varbūt ik rītu možumam pietiek ar aukstu dušu? Protams, ja vien nav pieejams peldbaseins mājā!